Kapāt tauku deglis. PRAVIESI UN KENINI

Tālāk gar bezdibeni pa kreisi. Viņš salauza sienu un skrēja tev pakaļ. No šejienes ir atvērti skaisti skati uz okeāna sērfošanu un smilšu automašīnu ceļu. Ļoti iesaku un ievietojiet to manās labākajās pludmalēs Kad tika noiets desmitiem kilometru iekšzemes virzienu.

Apriņķa pilsētā N. Bet patiesībā apriņķa pilsētā N. Pavasara vakari bija reibinoši, dubļi mēness gaismā mirdzēja kā kapāt tauku deglis, un kapāt tauku deglis pilsētas jaunieši bija tik šausmīgi samīlējušies Komunālās saimniecības darbinieku vietējās komitejas sekretārē, ka tas pat traucēja viņai iekasēt biedru naudu. Mīlas un nāves jautājumi Ipolitu Matvejeviču Vorobjaņinovu nesatrauca, kaut gan viņš, pildot savus dienesta pienākumus, noņēmās ar šiem jautājumiem katru dienu no pulksten deviņiem rītā līdz pieciem vakarā ar pusstundas pārtraukumu brokastīm.

Rītos no matētas, svēdrainas glāzes izdzēris savu porciju karsta piena, ko pasniedza Klaudija Ivanovna, viņš no krēslainās mājiņas izgāja uz plašās, dīvainas pavasara gaismas pielietās biedra Gubernska vārdā nosauktās ielas. Tā bija viena no vistīkamākajām ielām, kādas vien sastopamas apriņķu pilsētās. Kreisajā pusē aiz viļņotiem, zaļganiem stikliem sidraboja apbedīšanas biroja «Nimfa» Zārki. Tālāk «Friziermeistars Pjērs un Konstantais» solīja saviem klientiem «nagu kopšanu» un «ondulation ar meistara ierašanos mājās».

Cilvēki N. Galds, pie kura sēdēja Ipolits Matvejevičs, izskatījās pēc vecas kapa plāksnes. Tā kreiso stūri bija nograuzušas žurkas.

kapāt tauku deglis

Galda vārgās kājas ļodzījās' zem reģistrācijas lapu pietūcinātām tabakas krāsas mapēm, kurās varēja smelties visas ziņas par N. Piektdien, Brilles viņš nelietoja. Reiz gan, nodomājis, ka pensneju nesāt nav higiēniski, Ipolits Matvejevičs devās pie optika un nopirka brilles bez ietvariem, ar apzeltītām kājiņām.

Ресурс заблокирован - Resource is blocked

Viņam brilles bija iepatikušās uzreiz, bet sievai tas bija neilgi pirms viņas nāves likās, ka ar tām viņš izskatoties uz mata pēc Miļukova, un Ipolits Matvejevičs atdeva brilles sētniekam. Sētnieks, kaut arī nebija tuvredzīgss pie brillēm pierada un labprāt tās nēsāja. Ja pamostoties viņš sacīja «gut morgen», tad parasti tas nozīmēja, ka aknas niķojas, ka piecdesmit divi gadi nav nekāds joks un ka laiks šodien drēgns.

Pēc piecām minūtēm Ipolits" Matvejevičs jau dižojas mēness krāsas vestē, kas bija nobērta sīkām, sidrabainām zvaigznītēm, un lās-mojošos listrīna svārķeļos. Noslaucījis no sirmajiem matiem kapāt tauku deglis mazgāšanās palikušās ūdens lāses, Ipolits Matvejevičs kā jūras lauva pakustināja ūsas, domīgi pataustīja ar roku savu saraino zodu, pārbrauca ar suku par īsi apcirptajiem, sudrabainajiem matiem un, laipni smaidīdams, devās pretī sievasmātei Klaudijai Ivanovnai, kas tobrīd nāca istabā.

Vārdu «sapni» viņa izrunāja ar franču akcentu. Ipolits Matvejevičs no augšas uz leju paskatījās sievasmātē.

Apriņķa pilsētā N. Bet patiesībā apriņķa pilsētā N. Pavasara vakari bija reibinoši, dubļi mēness gaismā mirdzēja kā antracīts, un visi pilsētas jaunieši bija tik šausmīgi samīlējušies Komunālās saimniecības darbinieku vietējās komitejas sekretārē, ka tas pat traucēja viņai iekasēt biedru naudu. Mīlas un nāves jautājumi Ipolitu Matvejeviču Vorobjaņinovu nesatrauca, kaut gan viņš, pildot savus dienesta pienākumus, noņēmās ar šiem jautājumiem katru dienu no pulksten deviņiem rītā līdz pieciem vakarā ar pusstundas pārtraukumu brokastīm. Rītos no matētas, svēdrainas glāzes izdzēris savu porciju karsta piena, ko pasniedza Klaudija Ivanovna, viņš no krēslainās mājiņas izgāja uz plašās, dīvainas pavasara gaismas pielietās biedra Gubernska vārdā nosauktās ielas.

Viņa augums sasniedza simt astoņdesmit piecus centimetrus, un no šāda augstuma viņam bija viegli un ērti izturēties pret sievasmāti ar tādu kā nicinājumu, Klaudija Ivanovna turpināja: - Es redzēju nelaiķi Man ar vaļējiem matiem uti zelta jostu. Klaudijas Ivanovnas balss dārdināja kā no lielgabala, tfi ka čuguna lampa ar lielu bumbuli, sīkām krellītēm un noputējušiem stikla karekļiem drebēja vien: - Es esmu ļoti uztraukusies.

Baidos, ka tik kas nenotiktu. Pēdējos vārdus viņa pateica ar tādu sparu, ka akurātais matu sakārtojums uz Ipolita Matvejeviča galvas pajuka uz visam pusēm. Viņš savieba seju un, skaidri izrunādams katru vardu, sacīja: —.

Nekas nenotiks, maman. Vai par ūdeni jūs jau samaksājāt? Izrādījās, ka nav vis samaksāts. Galošas arī nebija nomazgātas.

kapāt tauku deglis

Ipolitam Matvejevičam nepatika sievasmāte. Klaudija Ivanovna bija dumja, un sirmais vecums neviesa nekādas cerības, ka viņa kādreiz varētu kļūt gudrāka. Viņa bija skopa līdz nejēdzībai, un tikai Ipolita Matvejeviča trūcīga rocība neļāva izvērsties šai tieksmei, kas viņu bija tā apsēdusi. Klaudijas Ivanovnas balss skanēja tik spēcīgi un sulīgi, ka to varētu apskaust pat Ričards Lauvassirds, no kura kliedziena, kā zināms, pat zirgi pietupuši.

Bez tam — un tas bija pats šausmīgākais — Klaudija Ivanovna redzēja sapņus. Viņa tos redzēja vienmēr. Sapņos viņai rādījās meitenes ar jostām, kalnu velosipēdu svara zudums ar dzeltenām dragūnu uzšuvēm, sētnieki, kas spēlēja arfas, ercenģeļi, kas naktssargu kažokos pa naktīm staigāja ar klabekļiem rokas, un adāmadatas, kas, žēli džinkstēdamas, pašas no sevis lēkāja pa istabu.

Klaudija Ivanovna bija aprobežota vecene. Turklāt viņai zem deguna bija izaugušas ūsas, kas izskatījās pēc divām bārdskuvja otām.

Sākumā tas bija ...

Ipolits Matvejevičs mazliet uzbudināts izgāja no mājas. Pie sava paputējušā uzņēmuma ieejas, atspiedies pret durvju stenderi un sakrustojis rokas, stāvēja zārku meistars Bezenčuks. No sistemātiskiem komerciālo pasākumu bankrotiem un no ilgstošas reibinošu dzērienu iekšķīgas lietošanas meistara acis bija kļuvušas spilgti dzeltenas kā kaķim un kvēloja nedziestošās ugunis, — Lai sveicināts dārgais viesis!

Ipolits Matvejevičs pieklājīgi pacēla nosmulēto kastora platmali. Un atkal, sakrustojis rokas uz krūtīm, atslējās pret durvīm. Viņi visi reizē paklanījās Ipolitam Matvejevičam un kā vienā balsī apvaicājās par sievasmātes veselību. Šonakt redzējusi zeltotu meiteni vaļējiem matiem.

Rādījies tāds sapnis. Trīs «nimfas» saskatījās un skaļi nopūtās. Visas šīs sarunas Ipolitu Matvejeviču aizkavēja, un viņš pretēji ieradumam nokļuva darbā, kad pulkstenis, kas karājās virs lozunga «Nodari savu darāmo un ej projām!

  1. Sadedzināt ķermeņa tauku leslie sansone
  2. Foto no autora privātā arhīva

Izņēmis no galda atvilktnes zilu filca spilventiņu, Ipolits Matvejevičs nolika to uz krēsla, saglauda ūsas uz pareizo pusi paralēli galda līnijai un apsēdās uz spilventiņa, tā mazliet pasliedamies pāri saviem trim darbabiedriem. Ipolits Matvejevičs nebaidījās no hemoroīdiem, viņš baidījās izdeldēt bikses un tāpēc lietoja zilo filcu.

Visas šīs padomju kalpotāja manipulācijas kautrīgi vēroja divi jauni cilvēki kapāt tauku deglis vīrietis un meiča. Vīrieti vatētos vadmalas svārkos bija pilnīgi nomākusi šī dienesta telpu atmosfēra, alizarina tintes smaka, pulkstenis, kas bieži un smagi tusnīja, bet it sevišķi bargais plakāts «Nodari savu darāmo kapāt tauku deglis ej projām!

Kaut gan vīrietis kapāt tauku deglis vajadzību vēl nemaz nebija izteicis, viņam jau gribējās iet prom. Viņam likās, ka vajadzība, kuras dēļ nācis, ir tik nenozīmīga, ka taisni kauns traucēt tādu ievērojamu, sirmu pilsoni, kāds bija Ipolits Matvejevičs.

Arī Ipolits Matvejevičs saprata, ka atnācējam ir niecīga vajadzība, ka ar to var pagaidīt, un tāpēc, atvēris ātršuvēju nr. Meiča, kas bija ģērbusies ar spīdošu, melnu lenti apšūtā, garā žaketē, sačukstējās ar vīrieti un, no kauna pietvīkusi, sāka lēnām tuvoties Ipolitam Matvejevičam. Vīrietis atviegloti uzelpoja un pats sev par pārsteigumu i» bļāvis: — Salaulāties!

kapāt tauku deglis

Ipolits Matvejevičs uzmanīgi paskatījās uz treliņiem, aiz kuriem stāvēja jaunais pāris, — Dzimšana? Meiča iespurdzās. Nu tā lieta ies. Ipolits Matvejevičs veikli kā burvju mākslinieks ķērās pie darba. Saņēmis no jaunlaulātajiem divus rubļus un izsniedzis kvīti, Ipolits Matvejevičs smīnēdams sacīja: «Viss tapis piepildīts,» — un izslējās visā savā diženumā, pēc paraduma izgāzis krūtis kādreiz viņš bija valkājis korseti.

Platas, dzeltenas saules strēles mirgoja uz viņa pleciem kā kapāt tauku deglis.

Baked pīles pareizas sagatavošanas pamati ar āboliem krāsnī

Viņš izskatījās mazliet smieklīgs, to- ties neparasti svinīgs. Abpusēji ieliektie pensneja stikli Izstaroja spožu gaismu kā prožektori. Jaunlaulātie stāvēja ka jēriņi. Ļoti, ļo-oti patīkami redzēt tādus jaunus cilvēkus kā jūs, kas, rokās sadevušies, dodas pretī mūžīgajiem ideāliem.

Ļoti, ļo-oti patīkami! Norunājis šo tirādi, Ipolits Matvejevičs paspieda jaunlaulātajiem roku, apsēdās un, pats ar sevi ļoti apmierināts, atkal ķērās pie ātršuvēja nr. Kalpotāji pie blakusgalda ierukšķējās, noliekušies pār tintnīcām. Atsākās mierīgais darbadienas ritums.

Miršanas un laulību reģistrācijas galdu neviens netraucēja. Pa logu varēja redzēt, kā pilsoņi, pavasara aukstumā sarāvušies, dodas uz savām mājām.

Āfrika Kur atrodas Freizera sala? Freizera sala tā ir lielākā un slavenākā smilšainā sala pasaulē. Šī paradīzes sala atrodas Austrālijas austrumos apmēram kilometrus uz ziemeļiem no Brisbenas apmēram 3 stundas ar automašīnu. Freizera sala stiepjas kilometrus platumā no 7 līdz 25 kilometriem.

Tieši cik ilgi sadedzināt 2 ķermeņa taukus vidū kooperatīvā «Arkls un āmurs» iedziedājās gailis. Neviens par to nebrīnījās.

kapāt tauku deglis

Tad atskanēja metāliska čirkstēšana un motora sprauslāšana. No biedra Gubernska vārdā nosauktās ielas izvēlās blīvs violetu dūmu mutulis. Sprauslāšana pastiprinājās.

kapāt tauku deglis

Drīz no dūmiem iznira apriņķa izpildkomitejas automobiļa GOS nr. Automobilis, pa dubļiem kārpīdamies, šķērsoja Staropanskas laukumu un kratīdamies izgaisa kodīgajos dūmos.

Kalpotāji vēl ilgi stāvēja pie loga, pārspriezdami notikumu un saistīdami to ar iespējamo štatu samazināšanu. Pēc kāda laika pa koka laipām uzmanīgi pagāja garām meistars Bezenčuks. Viņš augām dienām slaistījās pa pilsētu, okšķerēdams, vai tik kāds nav nomiris.

Darbadiena gāja uz beigām. Netālu dzelteni baltajā zvanu tornī sāka pilnā sparā skanēt zvani. Drebēja logu rūtis. No zvanu torņa izspurdza kovārņu bars, tie patērgāja virs laukuma un aizlaidās. Pār tukšo laukumu pletās stingas vakara debesis. Ipolitam Matvejevičam bija laiks doties prom. Visi, kam šajā dienā vajadzēja dzimt, bija piedzimuši un ierakstīti biezās grāmatās.

Visi, kas vēlējās laulāties, bija salaulāti un arī ierakstīti biezajās grāmatās. Vienīgi nebija neviena nāves gadījuma, un zārku taisītājiem tas draudēja ar ne- novēršamu izputēšanu.

Ipolits Matvejevičs nolika mapes, noglabāja atvilktnē filca spilventiņu, ar ķemmīti uzbužināja ūsas un, sapņodams par verdoši karstu zupu, jau grasījās doties mājās, kad pēkšņi atsprāga kancelejas durvis un uz sliekšņa parādījās zārku meistars Bezenčuks. kapāt tauku deglis

Kaut gan meistara trulais mūlis puskrēslā staroja priekā, taču pateikt viņš nekā nespēja. Cik tāds zārks kokmateriāla vien nepaģērē. Ne viņiem vairs kārtīga materiāla, ne lāgā nostrādāts, arī bārkstis šķidras, ka viņus jupis! Bet man — veca firma.